Andreja Upīša bailes

   Bolševistiskā Latvijas darba tautas bloka kandidātu sarakstā ir Andrejs Upīts (arī: Upītis), viņam jāveic kāds īpašs pakalpojums. Sabiedrībā pazīstamo personu sūta uz Liepāju nomierināt strādniekus, kas nelaižot ostā krievu kuģus. Jābrauc vien ir, jo Upīts balotējas Kurzemes apgabalā.
   Rakstnieks krietni satrūkstas, kad lidmašīna, virs Rīgas paceldamās, dodas uz pretējo, uz Maskavas pusi. Tātad pretī iznīcībai? Tātad atriebsies tie latviešu padomju literāti, kurus viņš savā laikā asi kritizējis? Taču nē - lidmašīna vienkārši met pusloku ap Rīgu un laimīgi nolaižas rietumos - Kurzemes pusē.
   12. jūlijs Liepājā ir lietaina diena. Bet stadionā sapulcējušies ļoti daudzi. Pirmsvēlēšanu sapulci atklāj pilsētas vecākais Matīss Edžiņš, paziņodams,ka Liepājas darba tauta (īstenībā pilsētas valde), lai izteiktu atzinību savam mīļotajam rakstniekam, Bāreņu ielu pārdēvējusi par Andreja Upīša ielu. Laikraksta "Komunists" korespondencē "Liepājnieku lielā diena" atreferēta Upīša runa. Viņš esot teicis: "Nekad latviešu tautas radošais gars nav piedzīvojis tādu gara verdzību kā Ulmaņa valdīšanas laikā.Īstiem māksliniekiem, kas svēti tur savu pienākumu un apziņas atbildību tautas priekšā, bija jānoliek spalva un jāķeras pie grāvju rakšanas. Mākslas virsotnē uzpeldēja cilvēki-lišķi,kas nodarbojas ar vadoņa slavināšanu. Ja mums vajadzēs rakstīt latviešu literatūras vēsturi no 1934. gada maija līdz mūsu laikam, tad tajā nebūs ko ierakstīt..." (..)
  Pats A.Upīts šai laikā nebūt nebija spiests mainīt spalvaskātu pret lāpstu.



Avots: Bērsons Ilgonis "Auseklītis zem āmura un kāškrusta" (Rakstnieku soļi divos lūzumgados, 1940-41), R., izd. "Sol Vita", 2006.
                                                               

Lunačarskis runā

   "Aizkulišu 1926. gada 2. numurā (15. janvāris) iespiests Artura Tupiņa raksts ""Lunačarskis runā". Augstais viesis ieradies Rīgā!"
Apskata autors ir Arturs Tupiņš, kas šai laikā ir žurnāla līdzizdevējs, īstenībā - tā galvenais noteicējs.
Krievijas Federatīvās republikas izglītības tautas komisārs, Rīgai caurbraucot, 13. janvāra vakarā 9.30 piedāvā lekciju "Kultūra PSRS".
Apskatnieks raksta: "Tas nebija nekāds rauts.Tas nebija koncerts. Vīnu un dienvidu augļus mēs neredzējām. Šoreiz salasījās pavisam savāda publika,kura nemēdz iet pie lieliniekiem ciemā. Bija pat tie, kuri agrāk zobojās par saviem kolēģiem, kuri gāja ēst kaviāru un dzert kaukāziešu vīnus. Bija ieradušies priekšstāvji pat no mūsu nacionālās preses, mūsu rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki, gleznotāji. Šoreiz mūsu inteliģences priekšstāvji pārpildīja SSSR sūtniecības telpas. Lielā sūtņu kabinetā sastādīti krēsli, viss pārpildīts.
    Lunačarskis ieradās ar mazu nosebošanos, taisni no vilciena. Nekavējoši ķērās pie savas interesantās lekcijas, kura turpinājās divas stundas bez pārtraukuma. Priekšnesums nobeidzās pēc pusnakts, un vilciens gāja uz Maskavu 12.30. Sūtniecības darbinieki bija galīgi uztraukti, ka augstais viesis nenokavē vilcienu, bet kas drīkst apturēt patiešām apburošo un interesanto Lunačarska improvizāciju par Krievijas skolām, zinātniekiem, muzejiem, māksliniekiem... Vesela virkne spilgtu, krāsainu anekdotu, piemēru. Sākumā gan mūsu ārlietu ministrijas ierēdņiem un citiem viesiem, tērptiem smokingos, vajadzēja noklausīties mazu "marksisma lekciju. Viens viesis pat aizmiga... Bet vēlāk gan atmodās un klausījās uzmanīgi...(..) Blakus Lunačarskim dziļā ādas krēslā skaistā komisāra kundze, Parīzes jaunākā tualetē... Bija arī mūsu vairākas dāmas.
     Pēc lekcijas tika pasniegta tēja, kūkas un sviestmaizes. Štimunga bija pavisam nopietna. Viesi izšķīrās ap plkst. 1-iem. Krievi patiešām ir viesmīlīga tauta, divu mēnešu laikā tie sarīko jau ceturtās viesības"."
    Jūsmīgā raksta beigās A.T. nosauc viesus, 84 personas, jāatzīst, ka diezgan pavirši, daudzus - bez vārdiem vai pirmā iniciāļa atšifrējuma, tāpēc autora izvēlētajā secībā atzīmēšu tikai tos, par kurie iespējams sniegt ziņas: Graiksts no "Balss", R.Bīlmans, R.Dukurs, Arv.Kalniņš,K.Dēķens, V.Grēviņš, Felikss Krusa, P.Kūla, Dr. Pauls Kalniņš, Arturs Bērziņš, Ādolfs Erss, Mārtiņš Jansons (R.Z., t.i., "Rīgas Ziņas"), P.Zālīte, Purīts ("Svari"),Reinis Liepiņš, Linards Laicens, ģenerālis K.Goppers, Cielēns ar kundzi, Tupiņš.



"Aizkulises" nr.2, 1926.
Bērsons, Ilgonis "Segvārdi un segburti", Mansards, 2014.

Angļu pulkvedis - Rīgas gubernators

   Īsu laika sprīdi Latvijas likteņu līdzgaitnieks valsts dibināšanas pirmsākumos bija arī angļu pulkvedis sers Stīvens DžordžsTalentss (Sir Stephen George Tallents), Lielbritānijas politiskās misijas Baltijas valstīs vadītājs.

   Latvijā viņš ieradās 1919. gada martā kā angļu misijas loceklis. Viņa darbība pirms un pēc Cēsu kaujām rezultējās Strazdumuižas pamiera noslēgšanā. 

"Sēdi vadošā Talentsa labajā pusē pie galda sēdēja Diparkē, bet kreisajā – Daulijs. Sarunas ar abu pušu pārstāvjiem pēc kārtas bija smagas, un to laikā Diparkē pat iesnaudās. Savukārt Daulijs vienā brīdī bija tik stipri nokaitināts par vāciešu iebildumiem, ka uzaicināja Talentsu iznākt ārā un piedāvāja vienkārši nosviest rakstiskos priekšlikumus uz galda un aiziet. Talentss atteicās, sarunas turpinājās, un plkst. 3.30 no rīta pamiers tika parakstīts." (3)

   Īsu laiku, no 1919. gada 3. līdz 7. jūlijam, pēc Strazdumuižas pamiera parakstīšanas pulkvedis Talents bija Rīgas civilgubernators. Kāds avots norāda - pašieceltais. Sabiedroto misija, ko vadīja angļu ģenerālis Huberts Gofs (Hubert de la Poer Gough), viņu jau bija iecēlusi par Augsto komisāru Baltijas provincēs, tātad pilnvaras uzņemties atbildību viņam bija. 

"Nekas labāk nesimbolizēja seno vācbaltiešu pozīciju sabrukšanu kā tas, ka tagad Bruņinieku namā dzīvoja uz laiku ieceltais angļu gubernators Stīvens Talents." (4)

   Pēc Strazdumuižas pamiera noteikumiem vācu vienību virspavēlniekam Alfrēdam Flečeram no Rīgas bija jāizvācas un pilsētas aizsardzība un kārtības uzturēšana jānodod pulkvedim Talentsam un Baloža brigādei.
   Pārņemot varu Rīgā, Talents izdeva uzsaukumu visiem pilsētas iedzīvotājiem, kurā paziņoja, ka sabiedrotie atzinuši Latvijas valdību ar Ulmani priekšgalā. Angļu pulkvedis apturēja arī nāves sodu izpildīsanu, pats apmeklēja cietumus un iecēla latviešu juristu apcietināto lietu izmeklēšanai.
Latvijas Pagaidu valdība, arī Kārlis Ulmanis, Rīgā ieradās 8. jūlijā ar tvaikoni "Saratov". Talentss Rīgā sagaidīja likumīgo Latvijas valdību un Ministru prezidentam Ulmanim sniedza ziņojumu par stāvokli pilsētā.
   Jāatzīmē, ka tieši Stīvena Talentsa vadītā šķīrējtiesa izlēma par Latvijas un Igaunijas robežu, un gan igauņu "apetītei", gan pulkvedim mēs varam "pateikties" par Valkas sadalīšanu, atstājot kaimiņiem pilsētas "treknāko kumosu".
   Sers Stīvens Talents nebija profesionāļs karavīrs. Viņš bija studējis Oksfordā un Grenoblē, strādājis par ierēdni jūrniecības departamentā un darbojies par zinātnisko padomnieku tirdzniecības ministrijā. Pirmā pasaules karā Francijā viņu smagi ievainoja. Pēc atveseļošanās viņš strādāja bruņošanās un pārtikas ministrijā. bet 1919. gadā viņu iedalīja ģenerāļa Gofa misijā, kas devās uz Poliju un Baltijas valstīm. Tā pavisam nejauši viņš kļuva par mazu Latvijas likteņa lēmēju ķēdes loceklīti.
   Pēc kara un veiktās misijas Baltijā Talents atkal kļuva ierēdnis, bet 1935. gadā pārgāja darbā uz BBC raidītāju, kur kontrolēja iekšzemju un ārzemju raidījumus. Pēdējā viņa darba vieta bija pilsētu un lauku plānošanas ministrija.
   Sers Stīvens Talents nodevās arī literatūrai.Viņš rakstīja īsus, liriskus, bet asprātīgus lauku lauku dzīves tēlojumus. Grāmatā "Man and Boy"(London, Faber & Faber, 1943) viņš aprakstījis arī savu misijas darbu Baltijas valstīs un sīki raksturojis toreizējos apstākļus Kurzemē, Liepājā, Rīgā un Igaunijā. Savā grāmatā mūsu tautai tik nozīmīgo laiku aprakstījis ar vēsturnieka bezkaislību un patiesību.


Avots: 
1. Vikipēdija & internets;
2. lkr. "Latvija" nr.36, 27.09.1958.;
3. Jēkabsons Ē. Latvijas un Amerikas Savienoto Valstu attiecības 1918.-1922. gadā. Rīga, 2018.;
4. Haidens Dž. Pauls Šīmanis. Minoritāšu aizstāvis. 2016.