Bolševistiskā Latvijas darba tautas bloka kandidātu sarakstā ir Andrejs Upīts (arī: Upītis), viņam jāveic kāds īpašs pakalpojums. Sabiedrībā pazīstamo personu sūta uz Liepāju nomierināt strādniekus, kas nelaižot ostā krievu kuģus. Jābrauc vien ir, jo Upīts balotējas Kurzemes apgabalā.
Rakstnieks krietni satrūkstas, kad lidmašīna, virs Rīgas paceldamās, dodas uz pretējo, uz Maskavas pusi. Tātad pretī iznīcībai? Tātad atriebsies tie latviešu padomju literāti, kurus viņš savā laikā asi kritizējis? Taču nē - lidmašīna vienkārši met pusloku ap Rīgu un laimīgi nolaižas rietumos - Kurzemes pusē.
12. jūlijs Liepājā ir lietaina diena. Bet stadionā sapulcējušies ļoti daudzi. Pirmsvēlēšanu sapulci atklāj pilsētas vecākais Matīss Edžiņš, paziņodams,ka Liepājas darba tauta (īstenībā pilsētas valde), lai izteiktu atzinību savam mīļotajam rakstniekam, Bāreņu ielu pārdēvējusi par Andreja Upīša ielu. Laikraksta "Komunists" korespondencē "Liepājnieku lielā diena" atreferēta Upīša runa. Viņš esot teicis: "Nekad latviešu tautas radošais gars nav piedzīvojis tādu gara verdzību kā Ulmaņa valdīšanas laikā.Īstiem māksliniekiem, kas svēti tur savu pienākumu un apziņas atbildību tautas priekšā, bija jānoliek spalva un jāķeras pie grāvju rakšanas. Mākslas virsotnē uzpeldēja cilvēki-lišķi,kas nodarbojas ar vadoņa slavināšanu. Ja mums vajadzēs rakstīt latviešu literatūras vēsturi no 1934. gada maija līdz mūsu laikam, tad tajā nebūs ko ierakstīt..." (..)
Pats A.Upīts šai laikā nebūt nebija spiests mainīt spalvaskātu pret lāpstu.
Avots: Bērsons Ilgonis "Auseklītis zem āmura un kāškrusta" (Rakstnieku soļi divos lūzumgados, 1940-41), R., izd. "Sol Vita", 2006.
