Astrīda Lindgrēna: "Priecājos, ka pierakstīju."

   Laikā, kad izcēlās Otrais pasaules karš, Astrīdai Lindgrēnai bija 32 gadi. Viņa bija apmetusies ar saviem diviem bērniem Stokholmas divistabu dzīvoklītī, piekopa vienkāršu dzīves veidu.  Lai varētu vairāk laika veltīt bērniem, darbā par stenogrāfisti viņa bija iekārtojusies tikai uz nepilnu slodzi.
   Vācu iebrukums Polijā 1939. gada 1. septembrī tā satrieca Astrīdu Lindgrēnu, ka, to uzzinot, viņa nevarēja atturēties, nepierakstījusi savus pirmos iespaidus. Savas piezīmes viņa nepārtrauca arī turpmākajās dienās. Tā tapa viņas kara laika dienasgrāmatas.

   "Oh! Šodien izcēlās karš! Neviens tam negribēja ticēt. Vakar pēcpusdienā Elza Gulandere un es bijām Vasaparkā, bērni skraidīja un spēlējās ap mums, un mēs sēdējām un omulīgi lamājām Hitleru un bijām vienisprātis, ka nekāda kara nebūs - un še tev šodien! Vācieši agri no rīta bombardēja vairākas Polijas pilsētas, virzās iekšā Polijas teritorijā no visām pusēm. Līdz šim es spēju atturēties no krājumu veidošanas, taču šodien atliku mazliet kakao, tējas, nelielu daudzumu ziepju un dažas citas lietas."

   Daudzus gadus vēlāk, kad sliktās redzes dēļ Astrīda Lindgrēna vairs nespēja ne lasīt, ne rakstīt, meita Karīna dažreiz viņai palasīja priekšā karalaiku pierakstus, un tad viņa mēdza atkārtot: "Priecājos, ka es to pierakstīju."
   Septiņpadsmit ādas vākos iesietās dienasgrāmatas tika uzietas klūgu grozā tikai 2013. gadā, pēc rakstnieces aiziešanas mūžībā (2002). Vispirms tās 2015.gadā izdeva zviedru, vācu valodās, bet 2016. gadā - arī tulkojumu angļu valodā.

Avots: "A World Gone Mad: The Diaries of Astrid Lindgren 1939-45"

Atentāts un literatūra

   1918. gada 30. augustā Mihelsona rūpnīcā, Petrogradā (Pēterburgā) Fanija Kaplāne (īstajā vārdā Feiga Roitblata Haima meita) veica atentātu pret Krievijas galveno lielinieku Vladimiru Iļjiču Ļeņinu. 

Varētu pat nepieminēt šo faktu, jo viena komūnista nogalināšana nebūtu izglābusi Krieviju no lielinieku varas. Ieinteresēja kaut kas cits. Fanija Kaplāne dzīvoja bijušā tabakas fabrikas "Dukāts" īpašnieka I.D.Pigita mājas, kura atradās Lielās Sadovajas ielā, 5. dzīvoklī. Tieši šajā mājā, tikai dzīvoklī ar numuru 50, rakstnieks Mihails Bulgakovs "iemitināja" dīvaino kompāniju ar Volandu priekšgalā. "Jāpiebilst, ka šim dzīvoklim — nr. 50 — jau sen bija ja ne gluži slikta, tad katrā ziņā dīvaina slava..[..] Visa māja par šī nolādētā dzīvokļa pazudušajiem iemītniekiem ilgi stāstīja dažnedažādas leģendas."

  Jau 3. septembrī Kremļa teritorijā Faniju Kaplāni bez tiesas nošāva saskaņā ar Jakova Sverdlova pavēli. Sodu darbojošos automašīnu rūkoņas aizsegā izpildīja Kremļa komendants P.D.Maļkovs, piedaloties Krievijas komūnistu bardam Demjanam Bednijam, kurš savā dzejā slavinājis arī latviešus:
     Nu, turies, Vrangel, drīz būs ģīmis greizs,
     Kur latvju smagā dūre krīt!
                   (atdzejojis Kārlis Jēkabsons)
Ļoti atbilstoši vārdi "sarkanajam teroram", ko no 5. septembra deklarēja lielinieku vara kā atbildi balto teroram. Lielinieku politikas iedzīvināšanā ne mazu ieguldījumu devuši arī latvieši. 

Radošās pusdienas

   1889. gada 30. augustā amerikāņu žurnāla "Lippincott's Monthly Magazine" galvenais redaktors Džozefs M.Stodarts (Joseph M. Stoddart), ar nodomu izveidot šī žurnāla britu versiju, ielūdza uz lietišķu pārrunu pusdienām divus Anglijas rakstniekus - Arturu Konanu Doilu un Oskaru Vaildu. Pēdējais no minētajiem rakstniekiem jau bija slavu iekarojis. Holmsa autors savās atmiņās rakstīja: "Tas man bija zelta vakars." Interesantas šīs atmiņas ir ar to, ka tās atstājušas liecību, kādu iespaidu uz slaveno detektīvstāstu rakstnieku atstājis Oskars Vailds.

   "Viņa teiktais atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu. Viņš bija augstāk par mums visiem, bet atstāja iespaidu, ka viņš ir ieinteresēts visā, ko mēs varējām sacīt. Viņā bija jūtu un takta smalkums, jeb monologā runājošs cilvēks, lai cik gudrs būtu, nekad nevar būt džentelmenis. Viņš uzņēma tikpat daudz, cik deva, bet tas, ko viņš deva, bija vienreizējs. Viņa spriedumos bija dīvaina precizitāte, smalka humora piegarša, un tikko jaušama žesta piedeva, lai ilustrētu savu domu, kas pati par sevi jau bija īpaša. Iespaids ir neatkārtojams.[..] Viņa anekdotes arī bija izdevušās un neparastas. Mēs diskutējām par cinisko principu, ka draugu veiksme padara mūs neapmierinātus. "Nelabajam," teica Vailds, "gadījās šķērsot Lībijas tuksnesi, un viņš nonāca vietā, kur sīku velniņu bars nelika mieru svētajam eremītam. Svētītais vīrs viegli atkratījās no viņu ļaunajiem uzvedinājumiem. Nelabais, pavērojis viņu neveiksmi, panācās priekšā, lai sniegtu viņiem paraugstundu: "Tas, kā jūs to darāt, ir par rupju," viņš teica. "Atļaujiet man vienu acumirkli." Un pačukstēja svētajam vīram: "Tavu brāli tikko iecēla par Aleksandrijas bīskapu." Ļaunas skaudības grimase acumirklī pārklāja eremīta apskaidroto seju. "Tas ir veids," Nelabais teica saviem velnēniem, "ko es ieteiktu."

   Radošās pusdienas rezultējās divos darbos, kurus lasītāji nav aizmirsuši arī šodien: Arturs Konans Doils uzrakstīja stāstu "Četru zīme", kas bija otrais no Šerolka Holmsa piedzīvojumiem, bet Oskars Vailds atstājis pasaulei "Doriana Greja ģīmetni".

Man ir sapnis

   1963. gada 28. augustā pašā Vašingtonas centrā, stāvot uz Linkolna memoriāla pakāpieniem, tumšādainais mācītājs Martins Luters Kings (Martin Luther King Jr) uzstājās apmēram 250 tūkstošu cilvēku lielas auditorijas priekšā ar savu slaveno runu "Man ir sapnis..." ("I have a dream..."). Tajā viņš aicināja izbeigt rasismu Amerikas Savienotajās Valstīs, ievērot pilsoņu un ekonomiskās tiesības. "Ar vienu frāzi", kā raksta izdevējnama "Random House" redaktors Džons Mīčems (Jon Ellis Meacham) "Martins Luters Kings ir nostājies blakus Džefersonam un Linkolnam, pievienojies to cilvēku pulkam, kuri veidojuši mūsdienu Ameriku."

"Revolucionārās vētras arī turpmāk tricinās mūsu valsts pamatus - līdz tam brīdim, kamēr nepienāks taisnīguma gaišā diena. Bet ir vēl kaut kas, ko es gribu pateikt savai tautai... Tieksmē veldzēt brīvības slāpes es aicinu nebaudīt no aizvainojuma un naida kausa. Mums vienmēr jācīnās augstā cieņas un disciplīnas līmenī. Mēs nedrīkstam pieļaut, lai mūsu radošais protests izvirstu fiziskā vardarbībā. Atkal un atkal mums jākāpj cēlajās virsotnēs un jāuzvar fiziskais spēks ar gara spēku."

Ienesīgais kaps

   1977. gada 29. augustā Memfisas priekšpilsētas kapsētā tika notverti trīs vīrieši, kuri saskaņā ar policijas informanta sniegto ziņojumu gatavojās izrakt pirms divām nedēļām Dieva mierā aizgājušā popkaraļa Elvisa Preslija mirstīgās atliekas un pieprasīt par tām izpirkuma maksu.
   Izmeklēšanā gan nevienu neinteresēja, kādā veidā aizturētie gatavojās to izdarīt, jo uz iecerēto pasākumu neviens no viņiem nebija paņēmis līdzi pat lāpstu. Tā kā nekāds noziegums netika veikts un atrašanās kapsētā nakts laikā nav sodāma rīcība, visi aizdomās turētie tika atbrīvoti.
   Ir pamats domāt, ka viltus noziegums tika inscenēts, lai panāktu varas iestāžu atļauju pārapbedīt Elvisu Presliju viņa ģimenes savrupmājas teritorijā. Memfisas varas iestādes nebija devušas tādu atļauju, lai apbedītu viņu tur uzreiz pēc nāves. Pēc minētā "nozieguma", lai izvairītos no nākotnē iespējamiem kapu apgānītājiem, atļauja pārapbedīt tika dota.
   Pat miris, Elviss Preslijs nebeidz pelnīt: viņa kaps Greislandē ir viena no galvenajām tīristu iemīļotajām vietām, kas gadā ienes aptuveni $ 15 miljonus.

Elvisa apbedījuma vieta Greislandes savrupmājas teritorijā

Sprādziens operā - modernā terorisma sākums

    Tovakar, 1893. gada 7.novembrī, Barselonas operas teātra "Gran Teatre del Liceu" programmā bija Džoakīno Rosīni opera "Vilhelms Tells". Zālē sēdēja pilsētas izcilākie un bagātākie pilsoņi. Skatītāju piektajā balkonā sēdēja jauns spānis, par kuru daudz rakstīs un runās pēc šī vakara operā.... Viņa vārds bija Santjāgo Salvadors (Santiago Salvador). 

   Otrā cēliena vidū izrādi pārtrauca: jaunais spānis bija iemetis zālē divas bumbas. Kaut arī eksplodēja tikai viena, nodarītais ļaunums bija iespaidīgs: 22 cilvēki tika nogalināti uz vietas, vēl apmēram tikpat daudz no iegūtajiem ievainojumiem zaudēja dzīvību vēlāk. Otrās bumbas sprādzienu aizkavēja uz tās uzkritušais nogalinātās sievietes ķermenis. Sekojošo paniku Salvadors izmantoja, lai izkļūtu no teātra.

   Iespējams, ka opera, kuru tovakar izrādīja, zināmā mēra ir terorista rīcības izskaidrojums. Droši vien Vilhelma Tella kā brīvības cīnītāja un tirānu slepkavas tēls Salvadoram šķita pievilcīgs. Santjago Salvadors bija anarhists un cīnījās par sabiedrību, kura būtu brīva no valdošo kundzības. Anarhisma teorētiķi gan noliedza masu slepkavību kā politiskās cīņas līdzekli, taču šī virziena sekotāji domāja savādāk un pārsteidza pasauli ar sensacionāliem teroraktiem. Tā paša gada 9. decembrī bumba sprāga Francijas parlamentā. Nākošā gada 12. februārī - kafejnīcā. Modernā terorisma veids neatcēla arī politisko līderu slepkavības. Dažu gadu laikā anarhistu teroristi nogalināja Francijas prezidentu Karno, Itālijas karali, ķeizarieni Sisi un ASV prezidentu Viljamu Makinliju.

   Sprādzienu Barselonas operā britu "Times" atspoguļoja diezgan atturīgi: tikai trešajā lapā. Ziņas par cīņām Āfrikā, matabelu zemē, avīzes redaktoriem škita svarīgāka. Kā sensāciju terora aktu Barcelonā pasniedza "jaunā žurnālisma" laikraksts "New York World" Amerikā: milzīgie virsraksti avīzes pirmajā lapā bija domāti publikas uzmanības piesaistei. Džozefs Pulicers bumbas sprādzienam Barselonas operā ierādīja ļoti daudz vietas. Tieši ar sensacionālām ziņām viņa laikraksts bija iekarojis līdera pozīcijas masu mediju tirgū.
Bumbas sprādziens Baselonas operā ir uzskatās kā sākums ne tikai jaunam virzienam modernajā terorismā, bet arī tā simbiozei ar sensāciju kārajiem masu medijiem. Simbiozei, kuru šodien mēs varam vērot īpaši spilgti...










Avots:
Richard Bach Jensen, The Battle against Anarchist Terrorism“, CUP 2014