Laikā, kad izcēlās Otrais pasaules karš, Astrīdai Lindgrēnai bija 32 gadi. Viņa bija apmetusies ar saviem diviem bērniem Stokholmas divistabu dzīvoklītī, piekopa vienkāršu dzīves veidu. Lai varētu vairāk laika veltīt bērniem, darbā par stenogrāfisti viņa bija iekārtojusies tikai uz nepilnu slodzi.
Vācu iebrukums Polijā 1939. gada 1. septembrī tā satrieca Astrīdu Lindgrēnu, ka, to uzzinot, viņa nevarēja atturēties, nepierakstījusi savus pirmos iespaidus. Savas piezīmes viņa nepārtrauca arī turpmākajās dienās. Tā tapa viņas kara laika dienasgrāmatas.
"Oh! Šodien izcēlās karš! Neviens tam negribēja ticēt. Vakar pēcpusdienā Elza Gulandere un es bijām Vasaparkā, bērni skraidīja un spēlējās ap mums, un mēs sēdējām un omulīgi lamājām Hitleru un bijām vienisprātis, ka nekāda kara nebūs - un še tev šodien! Vācieši agri no rīta bombardēja vairākas Polijas pilsētas, virzās iekšā Polijas teritorijā no visām pusēm. Līdz šim es spēju atturēties no krājumu veidošanas, taču šodien atliku mazliet kakao, tējas, nelielu daudzumu ziepju un dažas citas lietas."
Daudzus gadus vēlāk, kad sliktās redzes dēļ Astrīda Lindgrēna vairs nespēja ne lasīt, ne rakstīt, meita Karīna dažreiz viņai palasīja priekšā karalaiku pierakstus, un tad viņa mēdza atkārtot: "Priecājos, ka es to pierakstīju."
Septiņpadsmit ādas vākos iesietās dienasgrāmatas tika uzietas klūgu grozā tikai 2013. gadā, pēc rakstnieces aiziešanas mūžībā (2002). Vispirms tās 2015.gadā izdeva zviedru, vācu valodās, bet 2016. gadā - arī tulkojumu angļu valodā.
Avots: "A World Gone Mad: The Diaries of Astrid Lindgren 1939-45"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru